Citreiz Lielbērzniekos bijis burvis, Jukums vārdā. Tas nobūris lopu, ja tikai uzskatījies vien -- tūliņ pagalam. Ļaudis nemaz nevarējuši no viņa vairs glābties. Un tad nu beidzot sagudrojuši Jukumu nodot kungam, lai tiesā. Kungs nospriedis Jukumu sadedzināt. Bet kad nu veduši uz soda vietu, Jukums vēl ieraudzījis vērsi ceļa malā un tūliņ būris atkal, lai arī nāve vai desmitreiz turpat acu priekšā. Vērsis tikai palecies uz augšu, iebļāvies un nost, tikpat kā kaušus nokāvis. Beidzot noveduši būrēju pie uguns zārda, uzsējuši tur virsū un piekūruši uguni. Bet kad nu labi dedzis, tad atlaidies kokā liels putns un saucis reizu reizām: «Jukum, turies, nepalaidies!» Un Jukums saņēmies arī tad, tūliņ sirds vēlusies no uguns ārā un gribējusi aizsprukt, bet kungs ieraudzījis, uzcirtis ar zobenu un pāršķēlis sirdi pa vidu. Un sirds bijusi lopu un putnu spalvu pilna. Beidzot pārcirsto sirdi iemetuši atpakaļ ugunī un tad tā sadegusi.