Vecos laikos Ikšķiles pagasta Rubeņu mājas saimnieks esot bijis liels labdaris. Kad nu viņš palicis vecs, saslimis un tuvoies jau miršanai, tad viņam bijušas jācieš lielas mokas. Tā mocīdamies viņš licis atsaukt savu dēlu un stāstījis tam šā: «Visu mūžu man ir labi klājies, tikai miršana man ir ļoti gŗūta, bet laimīgas dzīves dēļ var pārciest arī šīs īsās mokas. Tā tev, dēls, arī klāsies labi, ja tu apsolies kalpot tam kungam, kuram es savu mūžu esmu kalpojis.» Dēls atbild: «Kā jau tu, tā arī es gribu kalpot.» Tēvs nu licis, lai izvelkot no pagultes podu, lai apejot tam trīs reizes apkārt un sakot: «Es nolādu Dievu tēvu, es nolādu Jēzu Kristu, es nolādu svēto garu un kalpošu tam, kas tanī podā.» Dēls gan esot trīs reiz apgājis ap podu, bet teicis šā: «Es kalpošu Dievam tēvam, Jēzum Kristum un svētam garam; bet tam, kas tai podā, es uzspļauju.» Tēvs gan ar to nav bijis mierā un nomiris lielās mokās. Dēlam tomēr visu mūžu klājies labi.