Tēvs bīš buris un būris, ka lei Dievs pasarg'. Ka nu buris bīš pie miršanas, ta sacīš savam dēlam: «Tev nu jāsaņem manc amats!» Buris nevarēš savādīgi nomirt, kamē nebīš savu amatu citam atdevis un atradis sev vietnieku. Dēls prasīš buram, kā ta šis šim atdošot savu amatu. Buris sacīš, lei dēls plēšot muti vaļā, šis iespļaudīšot šim mutē un ta šim šā amats būšot rokā. Bet dēls ne par ko ar nelaidies, lei šim buris spļauda mutē. Bet buris nu nevarēš nomirt, kamē nebīš sev vietnieka atradis, un ilgi vārdzis un nīcis. Pagāš labs laicīc, buris vē nevarēš nomirt un ņirkst un čīkst vienā gabalā. Toreiz, re', dzīvāši jau tanīs rijas kambaros un reiz piedarbā ienācis vepris. Nu buris uzrausies no lāvīnas augšā, pievilcies pie piedarba durim un ņēmis un - plaukš! iespļaudīš vepram seros. Bet tūlī ar pats, kā kritis, tā bīš uz vietas pagalam! Es nu gan nezinu, vai no tā vepra ar buris iznācis, vai ne.