Mūsu tuvumā dzīvoja vecs vīrs, to ļaudis dēvēja par burvi. Un tiešām viņš arī tāds bija, jo kad viņam pienāca pēdējais vakars, tad lūgšus lūdza savu dēlu, lai noaujot viņam kājas, citādi sirds degot ugunīs. Bet dēls liedzās to darīt, negribēdams palikt tēva vietā par burvi. Ka nu neāva, sāks tikai vecais burvis raustīties, bļaudams, lai atnesot jel uguni ar sveci. Atnesa arī. Tad burvis izspļāva uz uguni trīs reizes un tūliņ arī nomira.

P i e z ī m e. J. Sproģis piesūtījis Brīvzemniekam no Stukmaņiem teiku (Sborņik, LP, VII, I, 709, 1), kur viens krievs piedāvājis latvietim biti, tad šim būšot daudz bišu mājā. Bet otrs krievs klusu pamācījis latvieti lai neņemot, jo piedāvātājs esot burvis, kas savā vecumā gribot no burvības vaļā tikt. P. Š.