Ješka bijis buris, kas savā laikā daudziem ļaunu darījis: gan piepesteļojis kūtis, gan nosprādzējis kustoņus. Viņš ilgi gulējis uz nāves gultas un nevarējis savu grēcīgo dvēseli izlaist. Bijusi nakts, kad Ješka bijis jau nāvei tuvu un smagi dobji krācis. Visi mājnieki gulējuši, tikai ganu meitene bijusi nomodā. Ap pusnakti atvērušās duris un istabā ienācis sarkans suns un notupies pie krāsns. Kad Ješka krācis pēdīgo krācienu, tad suns prasījis: «Kurā vietā tas ir?» Suns ātri pielēcis pie Ješkas gultas. Viņš tur ilgi nepalicis un atkal izskrējis pa tām pašām durim, pa kurām ienācis.

P i e z ī m e. Otrā Bilskas teikā H. Skujiņa raksta, ka burvim mirstot ielaidies istabā liels melns putns, «pieskrējis pie mirēja galvas un tūliņ atkal izskrējis no istabas.» P. Š.