Agrāk viens saimnieks bijis buris. Kad viņš saslimis un visi jau gaidījuši viņa beidzamo stundiņu, tad nevarējis nomirt un bezgala mocījies mēnešiem ilgi. Saimnieks no lielām sāpēm kliedzis un vaimanājis: «Skaties, skaties! Pilns aploks ar velniem un tie visi gaida manu nāvi.» Dažreiz atkal slimais saimnieks stāstījis, ka velni to bakstot ar dakšām un raujot tam mēli ārā. Slimo atnācis apraudzīt nāburgu saimnieks. Tam slimais buris lūdzis: «Aizej nu uz savu māju un atnes man sava zirga apaukšus. Es nolaizīšu!» Nāburgs apsolījies gan, bet neatnesis. Nu tik viņš iedomājies, kādēļ slimam vajaga viņa zirga apaukšu. Tie tam bijuši vajadzīgi ārstēšanai. Saimnieks apaukšus nenesis. Viņam jau buris pagājušā gadā nosprādzējis zirgu. Buris vēl ilgi mocījies un beidzot arī nomiris.

P i e z ī m e. Otrā teikā no Aumeisteŗiem Skujiņa raksta, ka burvis lūdzis savu dēlu, lai atnesot «nāburga iemauktus». Kad tie atnesti, tad «buris nolaizīš iemauktus, izvēlies no gultas, izgrūdis mēli un uz vietas nomiris.» Citā Aumeisteru teikā burvis mirdams sacījis dēlam, lai uzliek viņam pašu veco mici galvā, bet dēls no bailēm nometis mici zemē, «jo micē bijusi čūska.» P. Š.