Reiz nomiris burvis. Viņu paglabājuši mežā, netālu no liel ceļa. Reiz pašā pusnaktī braukuši ļaudis un ieraudzījuši Pie burvja kapa podu. Piegājuši raudzīt, kas podā ir, atraduši asinis iekšā. Bet tiklīdz podu drusku pakustinājuši, iznācis no kapa mi ronis un bijis ļoti dusmīgs par to. Zināms, ļaudis nu ātri ieklu puši ratos un steigušies mājā. Otrā dienā rakuši burvja kapu augšā, un atraduši podu zārkā. Tūliņ sadauzījuši asins podu, uzlikuši uz zārka krustu, nolūguši Dievu, lai burvis vairs nestai gātu, cilvēkus baidīdams, un tad aizmetuši kapu par jaunu.

Otrā naktī burvis visiem racējiem parādījies sapnī un pateicies.