12. A. Lerchis-Puškaitis no R. Bergmaņa Ķūķeniekos. LP, VII, I, 711, 8.

Senākais Lestenes Mazbite bijis liels burvis. Ko viņš tikai gribējis, to visu varējis ar savu burvību iespēt un panākt: kuŗu gribējis, to nobūris. Bet kad beidzot esot miris, tad iedevis savam māceklim (puikam) pudeli, lai iesviežot tai un tai atvarā. Labi. Tiklīdz bijis izdzisis, puika gājis uz atvaru un metis pudeli dibinā. Iemetis - ūdens tūliņ palicis asiņains, krācis un putojis vēl, un Mazbite - kur gadījies, kur ne - kāpj no atvara ārā, ķers metēju rokā. Puika varējis tikai patencināt savām čaklajām kājām, ka izbēdzis.

Ievācies, tā kā šodien, jauns krodzinieks Mazbites vietā. Te, tā kā rītu, piepēži vērsies durvis vaļā - nāk mirušais Mazbite iekšā, prasa par 3 kap. šnabja. Krodzinieks, viens pats istabā, tīri nobāl un lies arī to šņabi. Ielej - tā mans Mazbite tūliņ sniedz tās 3 kapeikas, lai ņemot! Šim bail ņemt. Bet nu Mazbite ātri iemetis naudas gabalu brandvīna glāzē un tūliņ pazudis kā miglā. Nauda sākusi pa glāzi lēkāt pēc pustrakas, krodzinieks nezinājis, ko iesākt. Pēc ienākuši pazīstami kaimiņi un krodzinieks rādījis tiem lēkātāju naudu, ieteikdamies: «Nudien, pats Mazbite šo naudu tur iemeta! » Tiklīdz ieminējies Mazbites vārdu, glāze palēkusi uz augšu, sašķīdusi uz divām daļām un nauda pazudusi.