Vienā mājā dzīvojis ļoti nikns saimnieks. Kad viņš nomiris, tad to nomazgājuši, aiznesuši uz piedarbu un pa nakti taisījušies iet vāķēt. Pa dienu izcepuši plāceņus un aiznesuši toveri ar rūgušu pienu, lai būtu vāķētājiem ko ēst. Kad nu tie nonākuši piedarbā, aizdedzinājuši sveces un sasēdušies ap līķi, no rijas atskanējis savāds troksnis. No sākuma vāķētāji to neievērojuši, bet kad troksnis palicis arvien lielāks, vāķētāji sabijušies, atstājuši līķi un aizbēguši. Kad nu no rīta mājinieki gājuši riju apraudzīt, tad atraduši mirušo saimnieku sēdam piedarba stūrī. Bārda un krūtis viņam bijušas aplietas ar rūgušu pienu. Plāceņi bijuši apēsti un arī piena toveris iztukšots. Mājinieki nu atkal sabijušies un aizgājuši pasaukt mācītāju. Mācītājs arī atnācis. aizdedzinājis priekš līķa sveces un sācis lūgt Dievu. Bet te ļaudim izlicies, ka līķis sāk kustēties, un tie tūliņ sākuši bēgt. Skriedami paņēmuši arī mācītāju līdz, kas satinies savās drēbēs un pakritis. Ļaudis vairs negribējuši pie līķa iet klāt un ataicinājuši tuvumā apmetušos zaldātus, kas tad to aprakuši.