Būri kad mierst, tod jīm sovas būrības vajag atdūt cytim. Vins būrs navarējis nūmiert divpadsmit dīnas; prasējis, lvudzis, lai kas navin pajem nu juo būrības, bet nivīns najēmis. Komuojīs, komuojīs būrs un suocis prasīt, lai īdzan jam kryutīs ūša vāzu. Īdzan jam kryutīs itū vāzu un jis tyuliņ nūmierst. Pīkūpūt myrūni sīvītes izvalk ūša vāzu nu kryutim un īlīk jū grobā, aizvad būri uz kopim, baznīckungs pasvētej dūbi un laiž mirūni dūbē. Kai tikai laiž grobu dūbē, tai dūbe sasaraun, un nikai navar groba īlaist dūbē. Baznīckungs izprasīja, kai jis asūt nūmiris. Ļauds pastuostīja, ka komuojīs divpadsmit dīnas un tikai tod nūmiris, kad īsprauduši ūša vāzu kryutīs. Baznīckungs pasacīja, lai atnas tū vāzu. Vāzu atnesja, jis īspraudja tū myrūņa kryutīs un tod ka laidja grobu, tys tyuliņ īkrita dūbē, un izkrita caur zemi.