Burvju nāve.

16. A. Gari-Juone no 49 g. v. Puduļu Helēnas Rēzeknē.

Reizi dzeivuoja veirs ar sīvu, jīm beja divi bārni un suns. Sīva ar veiru dzeivuoja brīsmīgi meiļi: veirs ni dzēra, ni peipēja. Bet reizi veirs palīk slyms, sauc sīvu pi sevis un stuosta, ka šis nūmierškūt, tad lai ilīkūt jū škierstā, bet cytus cylvākus lai nasaucūt, tuodēļ, «ka mes sadarīgi dzeivuojam. Pēc tam tu, sīviņ, vīna poša nūskaiti puotorus, nūdzīdi dzīsmes un ari vīna poša pagloboj.» Kad veirs nūmyra, tod sīva pasaucja ļaudis un nūdzīduoja svātas dzīsmes. Pulkstyns beja veļ tikai vīnpadsmit, bet myrūņa sīva sacīja, lai ļaudis īt kotrs uz sovu sātu. Tikkū sīva grib liktīs gultā, te škiersta vuoks atsataisa, vīna rūka un kuaja jau izkreit nu škiersta. Tod sīva saprota, ka labi vairs nav, jei devjās pa durovom uorā, aizslāgdama tuos cīti. Jei īskrēja klētī un aizaslēdzja durovas. Te jei dzierd, ka juos bārni raud: juos veirs plēsja bārnus. Kad bārni beja saplāsti, tod jis skrēja pi suņa, kurs gulēja ustobā. Plēsjās ilgu laiku, komērt saplēsja suni ar. Tod jis skrēja pēc sīvas ar, gribādams tū saplēst. Bet tikkū puorskrēja par slīksni, tai tūbreid aizdzīduoja gailis un jis nūkrita pi slīkšņa zemē. Reitā īt sīva nu klēts uorā un redz pi slīkšņa myrūni. Sīva puorsabeiduse aizasteidz pi muocītuoja un pastuosta par taidu breinumu. Muocītuojis steidzīgi devjās uz juos sātu. Muocītuojs pavēlēja jam nūcierst golvu, rūkas un kuojas, un tod kotru lūcekli aprakt pa sevim. Nu tuos reizes myrūnis vairs nikod nasaruodīja.