Reiz dzīvojis viens mežsargs, kas bijis pilns velna. Viņš bijis spējīgs izsaukt visādus zvērus. Priekš nāves. viņš gribējis nokratīt no sevis ļauno spēku un uzvelt to muižas vagāram. Viņš sacījis vagāram, lai šis lielā piektdienā, kad ejot pie dievgalda, dievmaizi izjemot no mutes un pārnesot mājā, tad viņš tam parādīšot kādu brīnumu. Labi, tā arī vagārs izdarījis, un kad pārnācis no baznīcas mājā, mežsargs devis tam pielādētu bisi un vedis mežā. Tur rādījis uz kādu koku, teikdams, lai šaujot. Vagārs arī grasījies šaut, bet tiklīdz pacēlis bisi, pie koka parādījies Kristus bērns. Vagārs nometis bisi izsaukdamies: «Neiešu taču savu kungu nonāvēt,» un meties, cik jaudas, uz muižu. Mežsargs ļoti noskaities. Vakarā saticis vagāru, liek tam apsolīt. ka vāķēs 3 naktis viņa līķi. Vagārs gan negribējis solīt, bet beigās tomēr apsolījis. Mežsargs naktī nomirst. Barons rīko lieliskas bēres, jo mežsargs esot bijis ļoti gtudrs un viņš gribot tam parādīt pēdējo godu. Bet vagāram priekš apglabāšanas jāiet 3 naktis vāķēt. Viņš pajem bībeli, lielu suni un iet arī uz riju vāķēt. Pirmo nakti nekas, tikai drusku tā ērmoti. otrā naktī tāpat. Bet trešā naktī tieši divpadsmitos ar milzīgu sprādzienu atlec zārka vāks un mironis metas laukā. Bet suns dzenas tam pakaļ, un pa to laiku vagārs aizbēg uz muižu. Mironis sācis neganti plēsties ar suni, un tad meties vagāram pakaļ, bet nepanācis to. No rīta vagārs nemaz vairs negrib iet līdzi citiem bērniekiem uz riju. Tomēr citi to pierunā un beidzot viņš iet arī. Viņi atrod mironi guļam mierīgi zārkā, bet zemē ir vienās driskās saplēsts suns. Nesēji pajem zārku un grib nest uz kapiem. Nesot nejauši zārks atsitas pret stenderi. Mironis zārkā ierūcies: «Aizķērās,» -- nesēji tā nobijušies, ka tikko nenosvieduši zārku zemē. Pamanījuši, ka no zārka izauguši divi lieli ilkņi, un zārkā gulējis nevis mežsargs, bet liels kuilis. Kad dūšīgākie no bēriniekiem jēmušies nolauzt ilkņus, tikai tad kuilis pārvērties atkal par mežsargu. Steigšus to nesuši uz kapiem un aprakuši.

P i e z ī m e. Arī Z. Liepiņš Salacā uzrakstījis teiku, kur mirušais burvis naktī nožņaudzis suni. H. Skujiņa raksta no Aumeisteŗiem, ka burvi rokot izcēlies «briesmīgs blaukšis» , jo «buris plīsis pušu un vellc skrēš laukā» . Otrā Aumeisteŗu teikā burvi uz kapsētu vedot, «sacēlies briesmīgs veisols un aiznesis nomirušo buri ar visu zārku». Trešā Aumeisteŗu variantā «buris pa naktim rausies no kapa laukā», bet tad to izrakuši, «nocirtuši šim galvu un ta pa jaunu aprakuši». Vēl vienā Aumeisteŗu variantā burvim uz zārka sēdējis krupis, ko nevarējuši nekā nost dabūt. «Tā arī to ielaiduši kapā ar visu zārku;» . No Palsmanes H. Skujiņa raksta, ka aprakto burvi, kas nācis no kapa laukā, «izrakuši... sakapāši gabalos un ta akal aprakuši». Vēl vienā Aumeisteŗu teikā burvim mirstot, «durvis atsprāgušas pašas no sevis vaļā un pa tām izvēlies ārā melns kūlenis un pazudis». J. Avotiņš no Krustpils raksta: «burvis tika izrakts, tam galva nocirsta un kāju starpā ielikta» , bet tur «pusdienas laikā arvien atlidoja liels melns putns». Jānis Biezais raksta no Gulbenes, ka kapsētā «sacēlies liels viesulis un burvis ar visu zārku parādījies uz kapa malas. Kad tas gribējis celties no zārka laukā, bogs piesteidzies tam klāt un nocirtis galvu. Tad viņi ielikuši nocirsto galvu starp burvja kājām un ielaiduši zārku atpakaļ kapā» . V. Līcis uzrakstījis Līgatnes teiku, kur žīds Ješka atradies rijā pie burvja zārka, kad «ieskrējis melns vīrs, paķēris zārku, nolicis Ješkam priekšā sacīdams: «Izdur viņam acis!» Ješka bēdzis, bet melnais ar zārku pakaļ. Kāds suns ierējies un nu melnais pazudis» . J. A. Jansons raksta no Vandzenes, ka burvja bērēs «bijusi tāda vētra, krusa un lietus gāzes, ka vairums cilvēku atmukuši atpakaļ uz mājām». P. Š.