Dzeivuoja vīns būrs un jam beja treis dāli. Būrs saslvmuoja un pyrms nuoves gribēja būra vuordus atdūt kuram dālam, bot dāli nivīns napījēmja un izbāga vysi nu ustobas. Būrs navarēja nūmiert, jo nikas juo vuordu napījēmja. Treis dīnas būrs mūcījuos un staipījuos un tikai tad nūmyra. Dāli nagribēja īt sova tāva globuotu un aizguojuši pi vīna naboga soka: «Mes tev atdūsim tāva zyrgu, tikai tu apgloboj jū.» Nabogs iztaisīja škierstu, īlyka būri īškā, apkola škierstu ar četrom lelom un styprom dzelža steipom, īlyka rotūs un vad būra paša zyrgā uz kopim Jis izbrauca uz kopim pusdīnu laikā, kopi nabeja tuoli. Vedja, vedja nabogs būri uz kopim, bet nikai navar tikt uz prīšku, i cik jis nibrauc uz prīšku, vys ruoduos, ka zyrgs īt atpakaļ. Saulītei laižūtīs, nabogs pīvedja būri pi kopu vuortu un vīna dzelža steipa puorpleisa. Nabogs nūsabeida, bet pats sevi drūsynuodams; dūmoj: «Izturēs puorejuos treis!» Vadūt pa vuortim īškā, puorpleisa ūtra steipa. Nabogs vys drūsynoj sevi: «Izturēs puorejuos!» Tikkū izvedja uz kopim, puorpleisa trešuo steipa un nabogs nazyna nu bailem, kur skrīt un kū darīt, bet dūmoj pats sevī: «Vesšu leidz golas, kas nūtiks, nanūtiks!» Pi dūbes molas puorpleisa caturtuo steipa un būrs izlēcja nu škiersta un soka sovam zyrgam: «Tys tevi pajems, kas mani apglobuos!» Nabogs īkuopja kūkā un klīdz pēc paleiga. Garam caur kopim braucja vīns kungs un, izdzierdis cylvāka bolsu, soka kučeram: «Apturi zyrgu!» Nabogs redzēja, ka pī:braucja nazkaids kungs, ar drūsuoku sirdi nūkuopja nu kūka un aizguoja pi kunga. «Kuo tu klīdz?» prosa kungs. Nabogs izstuostīja kungam vysu, kas nūtyka ar būri. Kungs soka: «Labi, mes jū apglobuosim,» un pajēmis zūbynu izlēcja nu karetas. Būrs tyuleņ otkon atsagula škierstā. Kungs pīguoja pi škiersta, atcierta būram golvu, pīlyka pi kuojom un soka nabogam: «Tagad globoj!» Kungs aizguoja un aizbraucja sovu ceļu, bet nabogs apglobuoja būri, sāduos būra zyrgā, atbraucja uz sātu un dzeivuoja laimīgi.