Raganas.

Ragana ir jau no latviešu un leišu kopdzīves laikiem mantots vārds (leit. rāgana), kas vispirms laikam nozīmējis tikai pareģi jeb paregoni, kā aizrāda arī vārda etimoloģija. Kā viņa atšķīrusies no spīganas, laumes (arī leišu un prūšu valodā), burves un viegles, tas mums vairs nav zināms. Tagad šie vārdi, cik varam vērot, izšķiras vairāk pēc apgabaliem, bet nozīme, kā liekas, ir viena pati. Vidzemes ziemeļu rietumos vairāk daudzina spīganas, ziemeļu austrumos burvi, rietumu Kurzemē laumi, bet pa vidienu parasti raganu. Viegle jau laikam ir novecojies vārds. Kā ziemeļu Vidzemē raganu vietā daudzina parasti burves, tā Latgalē burvju vietā piemin arī ragaņus. Kristīgos laikos visas personas, kam ļaudis daudzināja kādas pārdabīgas spējas, tika izskaidrotas par velna kalpiem, kādēļ ar laiku izzuda starpība starp burvjiem, vilkatiem, raganām, laumēm, spīganām un šādos mānos radās liela līdzība pie visām Eiropas tautām. (Frazer, The Golden Bough, daudz vietās. Handwö rterbuch des deutschen Aberglaubens, III, l827 -- 1919. M. Zabyļin, Russkij narod, 236-245. D. Zelenin, Russische Volkskunde, 394 u. 395). Baznīca un tiesa ap 1480. gadu ir galīgi formulējusi raganas īpašības un darbus. Pirmkārt, raganas slēdzot līgumu ar velniem un uzturot ar tiem netiklu kopdzīvi. Otrkārt, viņas atsakoties no kristīgas ticības. Treškārt, ar burvības līdzekļiem raganas lūkojot kaitēt citiem cilvēkiem un viņu īpašumam. Ceturtkārt, viņas laižoties pa gaisu un pārvēršoties par visādiem dzīvniekiem. Pirmie divi punkti, kā redzams, nāk no kristīgās baznīcas puses, bet abi pēdējie punkti ir radušies no dažādu Eiropas tautu māņiem. Agrāk gan domāja, ka šie māņi esot ienesti Eiropā no austrumiem, bet tagad zinātnieki vairs nešaubās, ka arī Eiropā jau no seniem laikiem ir pastāvējuši tādi māņi. Ar līdzīgiem raganu procesiem šie māņi jau ir izvērtušies par Eiropas tautu kopējām tradīcijām, lai arī katra tauta ir uzglabājusi savas savādības.

Sieviete var tapt par raganu, ja viņa noslēdz līgumu ar velnu, jeb arī manto to amatu no citas raganas. Viņas uzdevums tad nu ir: atņemt svešām govim pienu, uzsūtīt cilvēkiem un lopiem slimības jeb pat tos nogalināt, zagt cilvēku bērnus un pārmainīt tos ar velna bērniem un beidzot bojāt mēnesi un sacelt negaisu. Pēc plašāk izplatītām citu tautu teikām raganas zagušas vēl nedzimušus bērnus un lopu mazuļus. Kamēr burvji vairāk iznēsājuši apburtas nešļavas, tikmēr raganas biežāki atstājušas savus vēmeklus jeb spļaudekļus. Cīņa pret šiem vēmekliem tiek daudzināta tāda pati, kā pret iepriekšējā nodaļā minētām burvju nešļavām. Laukus raganas bojājušas tāpat ka burvji, aplaužot un sasienot augošo labību. Lai viņas netiktu pamanītas, tad raganas pārvērtušās par rupučiem, žagatām (sevišķi bez astes), vārnām, cūkām, kaķiem un citiem kustoņiem, briesmu gadījumā arī par sekumiem, slotām jeb citām lietām. Dažreiz raganas dvēsele aizlaidusies arī par lielu mušu jeb lapseni, lai noburtu kaimiņu mantu.

Lai varētu pacelties gaisā, tad raganas taisījušas no visādām zālēm kādus smērus. Rietumu māņos par šādām zālēm daudzina visvairāk indīgus augus, kā: kurpītes (aconitum napellus) un dažādas driģenes (hyosciamus niger, datura stramonium, atropa belladonna); krievu raganas šim nolūkam lietojušas arī rūtu un zalpijas. Cīņai pret raganām visvairāk piemin sērmūkšļa zarus, asos dadžus un lielās nātres. Tādēļ arī raganas pa naktim esot aplauzījušas sērmūkšļu galotnes un zarus.

Tālu Eiropā ir izplatījusies teika, ka raganas esot zināmās naktīs sapulcējušās uz kādiem pazīstamiem kalniem. Vācijā par tādu vietu daudzina vienu kalnu, ko sauc par «Blocksberg», bet ar šādu vārdu nosauc vairāk kalnus. Pie krieviem šāds kalns bijis Lysaja gora pie Kijevas. Zviedrijā atkal Blokullas kalnam ir tāda nozīme. Arī latviešu teikās raganas sanāk zināmās vietās uz sapulcēm, kur tad pa jokam kaujas ar skalu zobeniem. Esmu tomēr dzirdējis tikai vienu teiku, kur par raganu sapulču vietu ir minēts Zilais kalns Mujānu pagastā, bet citos variantos kādu noteiktu kalnu neesmu ievērojis.