Vaidavas Ragankalna piekalnē reiz sieva zāles plūkusi un paslepeni noskatījusies, kā ragana drēbes mazgājusi, velējusi, mērcējusi avotā, upē un atkal likusi uz venekles (velēknes) velēt. Drēbes izvelējusi, tā no bērza lapām slotu pataisījusi un ar to sākusi savu bērni kult. (Tādēļ cilvēki nekad savu bērnu ar nenobraucītiem žagariem nekuļot). Tas vaukšējis aiz sāpēm kaķa balsī. To redzēdama, sieva paslepen no pakaļas piegājusi un tai slotu no rokām izrāvusi un tūliņ projām aizsteigusies. Ragana ar bērnu uz pēdām nozudusi. Sieva paņēmusi zāļu nastu, raganas slotu nesdama līdz un mājās rūpīgi noglabājusi pie sevis. Pēc šīs slotas .ragana trīs naktis nākusi pakaļ, viņai sapnī prasīdama, lai šās slotu atdodot. Bet kad sieva neko nav likusies zināt, tad ragana vairs nenākusi. No tā laika sieva liela ārste palikusi.