Rūjeniešos ir kalns: Raganu kalns. Tur agrāk raganas dedzinātas. Reiz gribējuši sadedzināt jaunu meitu, kas nemaz ragana nebijusi, tikai krustmāte viņai bijusi ragana; bet kas tad to ticējis. Kad nu sārts bijis jau gatavs un patlaban taisījušies nevainīgo dedzināt, tad teikusi vēl šos vārdus: «Ja esmu raga., tad lai šinī vietā simts gadu ne zāle, ne smilga neaug; ja neesmu ragana, tad lai pēc trim dienām še zelta puķe, sudraba ziediem. izaug un trīs dienas pastāv.»

Un tā nu sadedzinājuši nabadzīti. Bet - kas ir - pēc trim dienām tiesām zelta puķe, sudraba ziediem, izaugusi sārta vietā. Nu gan nožēlojuši, ka nevainīgu sadedzinājuši, bet ko tad nu vairs darīsi? Pēc trim dienām puķe atkal nozudusi.

P i e z ī m e. Tādu pašu teiku ir uzrakstījis Lapas Mārtiņš savā grāmatā «Pasakas un nostāsti» , 1902, 48, 6. Šīs apakšnodaļas teikas ir līdzīgas iepriekšējās nodaļas (III) otras apakšnodaļas teikām. P. Š.