Bagāts kunga dēls iemīlēš nabaga meitu, jo šī bīsi varēn smuka, un gribēš šo pavest uz neceļim. Bet meita nelaidusies kunga dēlam sevi izsmurgāt. Bet ka nu šī nepadevusies, ta kunga dēls šo apmeloš tiesai, ka šī esot ragana. Nu tiesa saukusi meitu priekšā un ielikusi šo apukšzemes cietumā. Meita sagulēsi cietumā labu lugu. Rokas un kājas šai bīš saslēgtas dzelzīs un pati piekalta pie sienas, kā nekur nevar aizbēgt.

Pēc laba luga cietumā akal ienācis kunga dēls un mācies meitai virsā. Bet nu meita pārskaitusies un ar saslēgtām dzelzim gāzusi kunga dēlam pa galvu. Kunga dēls tūlītās izskrēš no cietuma laukā. Nu tiesa nospriedusi, ka meita esot ragana un ši jāsadedzinot uz uguns sārta. Noliktā dienā meitu izveduši no cietuma un aizveduši uz kalnu, kur bīš nolikts šo sadedzināt. Ka meitu uzlikuši uz uguns, ta šī sacīsi tā: «Ja es esu vainīga, lei ta uz kalna pa trīs dienām vais ne zālīte neaug, ja es esu nevainīga, ta lei pēc trīs dienām uz kalna uzaug puķe ar zelta ziedim.» Meitu sadedzināši. Pēc trīs dienām uz kalna uzaugusi puķe ar zelta ziedim. Nu visi redzēš, ka meita par tīru baltu velti sadedzināta. Bet bezkaunīgais kunga dēls ar vis nekur laktā neuzlēcis. Šis nu reiz gāš pa mežmalu, kur bīš sataisīti kaļķu cepļi. Šis gāš, gāš un uzreiz iekritis vienā ceplī, neticis vais ārā un sadedzis.