Vienai saiminiecei bijusi maza skaista meitenīte. Vienreiz, kad viņa bērnu zīdījusi, ienākusi turpat no ciema pazīstama vecenīte. Tā iegājusi pie saimnieces istabā, piegājusi pie viņas gultas un sākusi sarunāties. Kad saiminiece bija bērnu pazīdījusi, tad vecīte piegājusi un nobučojusi bērnu, sacīdama: «Ak, tavu skaistu kunkuliņu!» Saiminiece nekā ļauna nedomājusi un vecīte aizgājusi projām. Otrā dienā pēc minētā notikuma, bērns palicis ļoti nemierīgs. Nav mierīgi gulējis. arvienu brēcis un metis galvņu atpakaļ. Saimniecei bijušas divas dienasta meitas, kuŗām tā arī izstāstījusi bērna nelaimi. Meitas sacījušas, ka bērnu kāds būšot apskaudis. Saiminiece vēl gaidījusi kādas dienas, vai bērns nepaliks labāks, bet tas palicis jo dienas jo sliktāks. Tagad saiminiece braukusi pie tuvējiem radiem un izstāstījusi vēl tiem savas bēdas.

Netālu no turienes dzīvojusi viena gudra sieviņa, ko ļaudis dēvējuši par pareģi. Radi iestāstījuši, lai braucot uz to pareģi. Saiminiece arī nobraukusi pie pareģes un izstāstījusi tai visu, nepieminot to, ka vecīte bērnu bučojusi. Pareģe pasmīnējusi un sacījusi: «Jāejot paraudzīties, kas bērnam par nelaimi esot.» Viņa iegājusi mazā tumšā kambarītī, pēc brītiņa iznākusi un sacījusi saimniecei, ka viņas bērns esot viena apskausts. Tagad pareģe iedevusi saiminiecei zāles, pamācīdama, kā tās lietojamas. Saiminiece pārbraukusi mājās, redzējusi, ka bērns ir vēl nemierīgāks. Viņa tūliņ iedevusi līdzpaņemtās zāles un otrā dienā bērns bijis jau labāks.

P i e z ī m e. Pētersonu Kārlis uzrakstījis Līves Bērzē teiku (Jkr. VI, LP, VII, I, 635, 6), kur bērns saslimis, kad viešņa to apbrīnojusi. Tas pats krājējs uzrakstījis Raņķu pagastā teiku (Jkr. VI, LP, VII, I, 635, 7), kur nabags uzteicis vienu bērniņu par smuku. Bērns tūliņ saslimis. Dabūjuši vecu nabaga mici, sadedzinājuši to un iedevuši pelnus bērnam, no kam tas izveseļojies. Turpat ir trešais variants (635, 8), kur skauģe uzslavējusi vienu bērnu, pēc kam tas nomiris. Ceturtā variantā (636, 11) bērns apbrīnēts un; izārstēts ar svētītām zālēm. Piektā variantā teikts (636, 12), ka «skauga uzlūkoti bērni un lopi nīkstot». Vienam « bijušas tik skaudīgas acis», ka tas «tādēļ negājis ne pie saviem paša lopiņiem.» Pēc sestā varianta vārdiem (634, 5) ragana nobūrusi bērnu, ko tikai ar « svētītu ūdeni» un tautas māņu zālēm varējuši izārstēt, bet nu slimība pārgājusi uz govi P. Š.