Viena saimniece, ragana, bijusi tāda: kā viņai Dievs devis mazo, tā likusi vecmātei, kas arī ragana bijusi, savu saimnieku priekš bērna nožņaugt. To viņa tamdēļ darījusi, lai dienās bērns arī būtu tāda pati ragana kā viņa. Un tā viņa jau nožņaugusi trīs vīrus: katram bērnam vienu. Beigās apprecējusi ceturto vīru. Bet kad nu saimniecei atkal tāda diena pienākusi un jau bijusi nogājusi uz pirti - šis ceturtais vīrs sācis pārdomāt: «Nu, tu Dievs! tiklīdz viņai mazais, kā viņai tad tie vīri varētu mirt:` Pag, pag, es noiešu aiz pirts klausīties, kas zin, vai neizdibināšu?» Labi, nogājis. Un kā nu viss bijis kārtībā, tā šīs plūdinājušas mazo vanniņā un vecmāte teikusi: «Viss labi būtu, viss labi būtu -- tikai svētā gara vajaga, svētā gara vajaga!» Saimniece lēnā balsā atbildējusi: «Aizej, aizej - paņem saimnieku!»

Šī, zināms, tūliņ gajusi arī; bet pa durvim iznākdama murminājusi: «Ja tikai kājas, rokas nebūs krustiem, tad jau dabūšu gan!» Saimnieks to tikai vēl dabūjis nodzirdēt un tā ar riņķi pa tumsu steigšus vien uz istabu - mudīgi, mudīgi gultā iekšā, kājas, rokas krustiem un guļ. Šī nogājusi, izskatījusies ilgu laiku - neko darīt: kājas un rokas krustiem - nevar piekļūt. Griezusies atpakaļ uz pirti prasīt: ko nu vēlēs? Bet tamēr saimnieks atkal ar riņķi pie pirts klausīties. Dzird: saimniece saka: «Nu ja nevar saimnieku dabūt, ej istabā paņemt kaut kuŗu, vai lielu, vai mazu!» Ko nu saimnieks? Laiž cik tikai jaudā uz istabu un pārsviež visiem gulētājiem kājas, rokas krustiem un apguļas pats arī tā gultā. Atnāk ragana, izskatās pie viena, pie otra - nevar piekļūt; jāiet atkal uz pirti prasīt. Bet tamēr saimnieks atkal ar riņķi pie pirts klausīties. Un tā dzird: saimniece saka: «Nu, ja nevar nevar dabūt, ej kūtī, paņem to labāko gosniņu priekš svētā gara.» Saimnieks domā: «Ko nu govij darīšu? Lai jau ņem arī, labi, ka tikai pats izglābos!» un aiziet itin nolaidies uz istabu. Te no rīta saimniece atnākot no pirts un vaicā: «Meitiņas, meitiņas, diezin, vai bijāt arī lopiņus apraudzīt?» - «Jā, mamiņa, bijām gan, bet labākā gosniņa šonakt aizgājusi.» -- «Nu tā jau ir, tā jau ir, kad es neesmu, kad es nevaru, tad jau tā notīkstas!» -- «Ā!» saimnieks ņem cieti, «es tev te: notīkstas, notīkstas!» un tūliņ nodod uz soda abas divas.

P i e z ī m e. K. Blaus Liepkalnē uzrakstījis teiku, kur ragana sūta savu meiteni apskatīties, «kuŗš cilvēks guļot augšpēdu ar atplēstu muti». Meitene sacījusi, ka tikai brālītis tā guļot. Tad ragana nožņaugusi pati savu dēlu (VII, I, 633, 2). P. Š.