Viens pušnieks bijis bagāts, otrs nabags. Nu, un vienu rudeni tas nabaga pušnieks agrāk iepļāvis rudzus un tūliņ ielicis rijā, kā jau, kam trūkums pie durvim. Bet pušniekiem katram bijusi meitene ganos. Tās sagājušās un sākušas runāt. Nabaga pušnieka meitene teikusi: « Es dabūšu ātrāk jaunrudzu maizi ēst, nekā tu: mans tēvs jau iekūlis.» - «Nekā! - es dabūšu ātrāk,» bagātā pušnieka meitene atteikusi. «Kā tad tu ātrāk dabūsi, kad tavam tēvam vēl nav ne pļauts, ne kults?» - «Ko tu zini? Kā tava māte šaus pirmo klaipu krāsnī, mana māte noskries par mušu, noņems svētību un tā mēs ēdīsim ātrāk jaunrudzu maizi, nekā jūs.» Tas nu tas. Bet nabaga pušnieka ganu meitene tūliņ pārskrējusi mājā un izteikusi mātei, ko bagātā pušnieka ganu meitene lielījusies. Labi. Atnāk maizes cepamā diena, nabaga saimniece sataisa klaipu un nu tīšām vēros, vai skries arī kāda muša. Jā, un patiesi! Kā nu saņems lizu, tā liela muša klaipam klāt. Bet šī knaši sagrābusi mušu un iegrūdusi turpat piekuŗu oglēs. Te pēc kāda brīža atnākot no pušniekiem: lai eimot raudzīt pušnieci, esot noplukusi pavisam. Bet kas tev ies raudzīt? Lai plūk! Un no tās reizes nabaga pušnieks sācis acim redzot zelt. Nu paauguši lauki, nu padevušies lopi, jāsaka - viss, viss. Arē, kā tad nepadosies? Saimniece savu postgali nogalinājusi.

P i e z ī m e. Sal. pirmās apakšnodaļas astoto teiku. Visas šīs apakšnodaļas teikas stāv tuvu trešās (III) nodaļas ceturtai (4.) apakšnodaļai. P. Š.