Vienam saimniekam noticis šāds joks. Ir bijis rudzu pļaujamais laiks. Visos gabalos rudzi bijuši stāvus, tikai vienā kā mīdīt samīdīti, visi pie zemes. Saimnieks, nekā ļauna nedomādams, pļāvis nost arī tos. Bet nebijis vēl necik nopļāvis, ka palicis tik slims, ka nekur skriet. Par laimi gadījies turpat tuvumā viens gudrs večuks. Tas saslējis nopļautos rudzus tāpat, kā tie bijuši iepriekš. Tad paņēmis plinti un šāvis pār rudzu gabalu. Slimais uzreizi palicis vesels. Te, nav necik ilgi, atnāk kunkstēdama un vaidēdama kaimiņu vecene: lai dodot šai dzert. Nevarējuši noskatīties, kā cilvēks mokās, un iedevuši ar. Vecene padzērusies un smiedamās aizgājusi.