Reizi Kozuļūs, Atašīnē, vīnam saiminīkam beja izlauzti rudzi. Izlauztū rudzu nikas nadreikst pļaut: kas nūpļaus, tam nūtiks kaida nalaime. Saiminīks apsaveŗ izlauztūs rudzus un aizīt pi baznīckunga pēc podūma, kū darīt, ka izlauzti rudzi. Baznīckungs aizbrauc pi tuo saiminīka, aizīt uz teikumu, pajem svētītū yudini un izsvētej vysu teirumu. Cykam baznīckungs svētej teirumu - verās: īt pa ceļu divi krīvītes. Jis soka: «Kam jyus rudzus izlauzēt?» Krīvītes apstuoja un nazyna, kū atsacīt. Tod vīna soka: «Es nalaužu, Froska lauzja rudzus.» Baznīckungs juos labi nūpratynuoja, izlomuoja un pīsacīja, kab vairuok nanūsadarbuotu ar rudzu lauzšonu. Saiminīks izlauztūs rudzus sabuozja rotu rumbā, aizsyta obējus golus un sadadzynuoja, kai tikai suoka dadzynuot rudzus rotu rumbā, tod tī tai sprakstīja, ka bails beja klausītīs, a Froska skraidīja un grīzjās kai rotu rumba. Rumba sadaga i Froska nūmyra. Naškeists gors jū salauzja tai, kai jei rudzus lauzja.