Labi pasen atpakaļ viena Talsinieku saimniece atšķīrusi teļu, bet vienu dienu redz: teļam veļas acis ārā. Nu saimniece pasauc meitu: «Tu tos krūmus izzini, aizteci un pārnes zavēto zāli!» Labi. Pārnes, ielej teļam, teļš no rīta staigā pa kūti un mauj: vesels. Tas nu ar teļu. Bet māju vīrs - Pakuliņu viņu sauca - tas atkal, saimniecei ne vārda neteicis, ņemsies teļa būrējam atriebties. Ko viņš darījis? Nogriezis slimajam teļam ausu galiņus, astes galiņu, iegrebinājis skurstenī dobumiņu, ielicis ausu un astes galiņus tur iekšā un aizmūrējis - vairāk nekā, tas viss. Bet te no rīta kaimiņu Līze klāt; un tik slima, tik slima. ka ne pa durvim ienākt. Saimniece atkal - tā nemaz nezin, ko Pakuliņš darījis, un brīnās: kas tad nu Līzei? Bet Līze zin, ko ēdusi, apsēžas uz mūra un to vien tīko, vai saimniece nepasniegs kautko grauzt, vai lakt. Bet saimniecei todien ar tādām Līzēm nemaz nebij vaļas, izgāja pa kūti, kur nekur. Un kamēr saimniece pa lauku, gan Līze pamanījusies: izkrāpusi bērniem sviesta maizi un prom, zināms, vesela. Līdz šī prom, saimniece aizies pret vakaru uz kūti - atron: vakarējam teļam acis nestāv atkal un nu pavisam veļas ārā, ka ne zavēto zāles vairs līdz, ne šis, ne tas -- bija jāpārgriež rīkle un jāatdod kraukļiem. Are, - to tā ragana izdarījusi! Viņas jau ir briesmīgas: kur kāju speŗ, tur tikai nosaukas gaidi!