Vīra māte nevarēsi vedaklas lāgā ieraudzīt. Ka vīra māte nomirusi, ta viņa savu govi atstāsi dēlam un vedakla nu sākusi govi kopt. Bet govs uzriez norāvusi pienu un nedevusi ar vairs: kop šo, kā gribi, un baŗo šo, kā gribi. Tā vedakla ilgi saturēsi vīra mātes govi, barosi un kopusi uz labāko, bet govs, kā neatlaidusi, tā neatlaidusi piena. Pēdīgi nu nosprieduši, ka govs jāved uz tirgu un jāpārdo, jo tā kā tā no viņas nekāds glabājamais lops neiznāk. Nu tā ar izdarīši: aizveduši govi uz tirgu un pārdevuši un tai pašā tirgū nopirkuši citu govi vietā, kas dau vairāk piena devusi un kas bīsi ritīga glabājama govs. Bet trešā naktī vīra māte parādīsies vedaklai sapinīs un sacīsi uz šās tā: «Kam tu mani bez pieniņa atstāji?» Nu tik vedakla sapratusi, ka vīra māte ar no govs ņēmusi savu daļu un tāpēc govs tik maz piena devusi. Un tas ir patiesīgs notikums!