Lūk, tas bijis tā. Šī vecā Rauzene, kas ir ne tik izslavēta bērnu saņēmēja, bet arī pūšļotāja, riebēja, ragu licēja, ar vārdu sacīt, visādas ārstēšanas pratēja. Tā nu viņa reiz bijusi ar lopiem tālu no mājas Gaujas pļavās, tā sauktā Krūts zemē, kur saimnieki ar lopiem mēdz palikt vairāk nedēļu laika, nemaz nedzenot mājā. Te viņiem ir visi trauki līdz, kas vajadzīgi piena ieslaukšanai; un uzglabāšanai. Bet lai nu būtu kā būdams, uzreiz vecai Rauzenei guļot, vēlu vakarā paiet kāda veca nepazīstama; sieviete garām ar slauceni rokā. Šī nu satrūkusies gan stipri, gribējusi kliegt un celt arī otru ganu augšā, bet kā nevarējusi, tā nevarējusi, pati bijusi pie zemes kā pieaugusi, un nespējusi mutes atplēst, ni kliegt, ni brēkt. Kad nu tāda nelaime uznākusi, viņa ar palikusi mierīga pie zemes guļot un sākusi skatīties, kā nu šī vecene, zināms, ragana, darīs. Gājusi, gājusi pie vienas pie otras, pie visām govim, izgramstījusies, izlūkojusies pie pupiem, bet kā nevarējusi, tā nevarējusi ne no vienas pienu dabūt. Prom iedama, gar Rauzeni tik vien dusmīgi nosacījusi: «Klausies, kā tu tām govim, tādus krāmus devi iekšā!» Nu tik pēc šitā, kad vecā Rauzene bijusi nokrustījusies, tā varējusi sākt kustēties, muti plātīt un runāt. Bet nejaukā ragana bijusi jau lapās aizlaidusies. Rauzene sākusi domāt, ko gan nozīmējot raganas teiktie krāmi, un kādēļ tā nevarējusi slaukt viņas govis, bet te nu tik vien ienācis prātā, ka šai bijis iedots govim apvārdots sāls un tādēļ vien ragana aizgājusi bešā, t. i. ar tukšu slauceni.

P i e z ī m e. Šo teiku ir uzņēmis arī A L.-P. (VII, I, 551, 15), bet ir stipri sagrozījis Bikas valodu. P. Š.