Raganas bija apcēlušas manu kūti un izslauca govis. Es visādi izmēģinājos no viņām vaļā tikt, bet nekā nevarēju. Beidzot mani izmācīja veca vecenīte, kā lai daru. Es izurbu kūts griestos ar svārpstu lielu caurumu un uz tā uzliku zirga sakas. Beidzamā gavēņa nedēļā es katru nakti vaktēju;, kad raganas nāks govis slaukt. Otrā naktī ap pulksten 12 kūtī ienāca nāburgu sieviete ar slauceni. Es ātri manījos no kūts augšas lejā un kūtī iekšā! Bet raganas nekur vairs nebija: kā ūdenī iekritusi. Bet kūtī lēkāja liela varde. Saķēru to un pārplēsu vidū pušu. Otrā dienā dabūju zināt, ka tā pati nāburgu sieviete, ko es vakarnakt kūtī redzēju ar slauceni ienākam, nomirusi. No tās reizes uz mūsmāju nekad vairs raganas nenāca.

P i e z ī m e. Līdzīgu teiku H. Skujiņa ir vēl uzrakstījis Smiltenē. P. Š.