Reiz, viena saimniece saskaitusies ar nāburgu saimnieci. Saimniece teikusi nāburdzei: «Nu, pagaidi, es tev visu kreimu noēdīšu!» Nāburdze tik smējusies, bet no šīs dienas viņai kreims gājis un gājis mazumā. Ap kreima ķērni vienmēr lakstojusies liela mūsa. Tā bijusi otras mājas saimniece, kas bijusi pārvērtusies par lielo mūsu un gājusi uz nāburdzi kreimu ēst. Bet reiz nāburdze lielo mūsu nositusi. Tūliņ arī dabūjuši zināt, ka nāburgu saimniece nomirusi ātrā nāvē. No tās dienas nāburdzei kreims vairs negājis mazumā.