Dzīvojis saimnieks, kam bijušas 12 govis; bet piena no tām nav nekāda dabūjis. Reiz braucis uz Rīgu un, mājas vietā iebraucis, ēdis sausu maizi. Pie tā pienāk svešs cilvēks un saka: « Ceļa-vīrs, kāpēc tu sausu maizi ēd, vai tev nav pavalga?» Ceļa -vīrs atbild: « Nav! lai gan man mājā 12 govis.» Svešais nu izmācījis, kā šis varēšot no savām govim pienu dabūt. «Kad mājā nāc, lūko labi savām govim pakaļ, vaktē zem lielā ozola tai un tai laikā, tad redzēsi savu govju piena slaucējas. Ņem sērmūkšļa milnu un viņas tikmēr per, kamēr tevi lūgsies un apsolīsies uz tavu kūti vairs nenākt.» Ceļa-vīrs, mājā pārnācis, arī tiešām tā darījis. Zem ozola vaktējot, tas nosacītā laikā ierauga uz turieni nākot 12 raganas, 12 apkārtējo meitu izskatā, visām kapara slaucenes rokā. Visas slaucenes sakārušas ozola zaros un pašas sākušas, rokās saķērušās, ap ozolu raganu deju diet. Tanī brīdī saimnieks paņēmis savu sērmūkšļa milnu un nu sācis visas pēc kārtas blantēt. Raganas no tā brīža vairs nevarējušas no ozola vaļā tikt. Jo trakāki tās ap to griezušās, jo stiprāki saimnieks viņas pēris. Raganu saimniece, mājā juzdama, ka viņas meitām nav labi, devusies turp. Bet tikko saimnieks to pamanījis, tad arī to kūlis, ko jaudājis, kamēr beidzot visas sākušas lūgties, lai beidzot kult un ja tikšot vaļā - nenākšot vairs uz viņa māju govu slaukt. Pēc tā arī saimnieks viņas palaidis un tās visas aizgājušas kā vējš. No tās reizes saimniekam govis arvienu piena diezgan devušas un tam pavalga nekad netrūcis.