Vienā mājā katru gadu beigušās govis. Visādi izprātojušies un izgudrojušies, kā novērst šo likstu, bet padoms lēti neradies. Reiz zaļās ceturtdienas vakarā saimnieks ar puisi nogudrojuši iet uz kūti un noskatīties, kas tur īsti ir. Kūtī iegājuši, tie noslēpušies aitu aizgaldā. Gaidījuši, gaidījuši - kā tad: ap pusnakti nākot ragana iekšā, bez brunčiem, leteni (seģeni) uz pleciem, rokā ķerzīti (kurvīti) ar dzirklām, daudz mazām kulītēm uz muguras. Ragana aiztaisījusi kūts durvis un uzdegusi svecē uguni. Tad viņa ņēmusi trīs kulītes un likusi tās trīs vietās aiz kūts sijas. Kuŗu kulīti likusi, viņa teikusi: «Ņem kustoni, kādu gribi: lielu, mazu vai vidēju.» Pēc tam viņa iespraudusi sveci mietu starpā un iegājusi aitu aizgaldā. Tur tā uzkāpusi vienai aitai jāteniski mugurā un sākusi cirpt. Tagad saimnieks un puisis klupuši raganai klāt, sasējuši to un prasījuši, ko te meklējot. Ragana no bailēm mēma palikusi. Raganu aizveduši uz istabu un nostādījuši istabas kaktā, bet kulītes sadedzinājuši. Ragana stāvējusi, stāvējusi kaktā, ne ēdusi, ne runājusi. Tik kā pienākušas otrās lieldienas, tā nomirusi.