Vienam kučierim reiz uzbrucis sods: katru nakti kunga jājamais zirgs nojāts tik slapjš kā izpeldināts. Kungs rājies kučierim: «Tu man laikam viņu pie meitām nojādelē; ja vēl pienākšu, sukāšu tevi.» Kučieris gan nodievojies, bet kungs palicis vēl dusmīgāks un neticējis. Kučieris, nabadziņš, staigājis to dienu nobēdājies un izstāstījis savu likstu vienam vecītim. Vecītis teicis: «Protu gan, kas tas jādelētājs. Nākamu nakti paņem pātagu un cirvi; aizdedzini vējlukturi, bet pārsedz to ar zirgu segu, lai nespīd, un gaidi, kamēr zirgs stenēs; tad norauj ātri vējlukturim segu un apskaties zirga muguru: tur ieraudzīsi salmu. Šo salmu norauj zemē un graizi tikmēr ar pātagu, kamēr no salma maišelis gadījies; bet maišeli atkal per, kamēr sienamā galā cilvēku kāja izšaujas. Līdz ko kāju mani, ķer cirvi un pārcērti krustiem pušu.» Labi, puisis tā izdarījis uz mata: līdz zirgs stenējis, norāvis vējlukturim segu un pēris salmu; no salma gadījies maišelis, pēris arī to; beidzot maišeļa sienamā galā izvilkusies smalka kāja ar zīžu zeķi, spožu kurpīti. Nocirtis kāju un nesis kungam rādīt. Kungs izbijies iesaucies: « Tā jau manas mātes kāja! kur ņēmi?» Tā un tā - kučieris izstāstījis. Iet raudzīt - jā: kunga māte gultā mocas bez kājas.