Reiz šepat Talsu apkārtnē dzīvojusi viena vecenīte. Ja kādam piemetusies roze, tad jau esot bijis tikai vienīgais glābiņš pie šās vecenītes, kas spējusi izdziedēt kaiti uz vietas. Vispār viņa bijusi izdaudzināta par lielu burvi, esot pratusi laiku grozīt, sevišķi ārstēt zobus, dziedēt lopiem daždažādas slimības. Reiz šīs vecenītes saimnieki aizbraukuši visi uz ciemu un atstājuši viņu par māju pieraugu. Šī arī to uzņēmusies, bet lūgusi par šā darba algu kādu stopiņu piena, bet saimnieki to esot lieguši. Kad viņi pārbraukuši no ciema mājās, tūliņ gājuši govis slaukt, bet govim piens nemaz nav rietējis, visas bijušas nemierīgas un izlicies, ka lietuvēns tās mocītu. Devuši govim, kādas zāles vien zinājuši, tomēr nekas neesot līdzējis. Beidzot kad arī drusku uzrietējušas, tad viss saslauktais piens esot sarūdzis un nelabi smeķējis. Te uzreiz vecenīte klāt un lūdzas atkal stopiņu piena. Saimnieki izstāsta, tāda nelaime, piena nemaz neesot. Vecene tūliņ izsaukusies: «Ja jūs man saslaukto pienu atdodiet, tad es jums saslaukšu tik daudz piena, cik jūs savā mūžā neesat redzējuši.» Saimnieki bijuši mierā un tiešām vecene saslaukusi tik daudz piena, ka nezinājuši, kur likt, visi trauki esot bijuši pilni. Viņa likusi pienu pastāvīgi maisīt, jo tā esot jāatdzisina. Kad vecene gājusi prom, kāda meitene sacījusi, ka viņai bijis kannā un slauktuvē tīrs krējums, bet līdz saimnieki beiguši pienu maisīt, tūliņ tas pārvērties par sūkalām. Pēdīgi šī vecene sadraudzējusies ar vienu burvi un tad abi pazuduši. Tagad viņi abi rādoties jaunekļa un jaunavas izskatā un 1ūdzot ceļa-gājējiem, lai viņiem aizskaŗot. Kad tā darot, tad šie abi pazūdot, bet aizskārējam nokrītot roka. Rokas vietā sabirstot daudz zelta naudas. Daudzi gan jau esot tā tikuši pie mantas, bet par to pazaudējuši savu roku.