Apmēram četrdesmit gadu atpakaļ Rubenē vienā mājā katru nakti govis bijušas izslauktas, pašas tīri slapjas un piena ne lāses. Saimnieks nezinājis, ko iesākt, griezies pie kāda burvja un izstāstījis tam visu, kas pie viņa notiekot. Burvis teicis, ka govis izslaucot kāda ragana, un devis padomu ko darīt. Ap pusnakti pēc divpadsmitiem lai izejot visi mājas ļaudis un lai nostājoties visi ap kūti. Divi lai stāvot pie kūts durvim: katrs savā pusē. Lai paņemot spolīti melna diega un apvelkot kūtij riņķī. Ap pusnakti nākšot kāds kustonis un ieiešot kūtī, Ātri lai tad sasienot diega galus kopā un uz katra stūra lai metot deviņus mezglus. tad kustonis ieķeršoties kūtī, tad lai ķerot to cieti, apgriežot spārnus un palaižot vaļā. Otrā dienā vainīgais nākšot kaut kā prasīt, bet nekā tam nedrīkstot dot. Taisni tā saimnieks ar visu izpildījis. Stāstītāja, Natālija Šķiliņa, kā drošākā ar saimnieku stāvējusi pie durvim. Ap pusnakti nākusi pa ceļu melna vista un iegriezusies kūtī. Visi tūlīt metuši mezglus. Vista ieķērusies un saimnieks to noķēris, apgriezis spārnus un palaidis vaļā. Nākošā dienā pie vakara atnākusi kaimiņu mājas vecene un prasījusi dzert, bet neviens nav devis. Tad vecene, lecot pār grāvi, uz vietas palikusi beigta. Pēc tam govis devušas pienu, kā nākas, un nekad nav bijušas noslauktas.