Reiz vienam ganam bijis liels melns suns līdz. Lopi pašu laiku ēduši mierīgi, rāmi; gans sēdējis un suns pie kājām gulšņājis; bet te uz reizi šis sīvi ierējies, aizskriedams uz meža pusi, un uzbrucis žagatai. Gans apskatījies - vai akls! Žagata bez astes. Tūdaļ skrējis uz tuvējo smēdi pie kalēja. Tas ielādējis plintē krusta dālderi un nošāvis žagatu. Kas ir? Otrā dienā padzird: turpat robežu malā Alsungas Bierandžu mājās kāda vecene, pazīstama ragana, taisni ap šāviena laiku ātrā nāvē nomirusi un sāni tai bijuši izgāzti, pavisam saārdīti.

P i e z ī m e. Pločkalns Skrundā ir arī uzrakstījis teiku (Brīvzemnieka «Sborņik». LP, VII, I, 537, 7), kur ragana pārvēršas par žagatu. P. Lapsiņas teikā no Rūjienas (VII, I, 539, 10) «spīgana palikusi par vārnu.» E. Šteinberģis no Raņķeniekiem (VII, I, 542, 20) un Pelēks no Suntažiem raksta, ka ragana pārvēršas par zivi. P. Š.