Jau ilgus gadus vienā mājā dzīvojuši turīgi saimnieki. Viss viņiem gājis uz rokas: tīrumos labi audzis, govis devušas labi piena. Bet tad, vienu pavasari ienākusi īrniece ar divām govim. Izlaiduši pirmo reiz lopus ganos, sadzenot mājā - govim piena nekāda. Un tā visu vasaru: govis piena kā nedodot, tā nedodot. Bet cik nu tā piena esot, tas pats zils un negaršīgs. Bet īrenieces govis devušas ļoti daudz piena - tumīgu, krējumainu. Viņa podiem vien pārdevusi sviestu. Saimniece gan baŗojusi, gan baŗojusi savas govis, nekas neiznācis: govis piena nedevušas. Tad nodomājuši, ka ganības esot sliktas, un govis ziemu došot pienu labāku. Tomēr arī ziemu govis piena vairs nedevušas. No trūkuma saimnieki jau pārdevuši dažas govis un vienu zirgu. Pienācis atkal pavasaris. Bijis jau laiks lopus ganos laist. Kad govis aizdzinuši uz ganībām, īreniece paņēmusi slauktuvi un iegājusi saimnieku kūtī. Viņa glāstījusi govju pēdas un pie sevis skaitījusi: «Kreju, kreju, bet ne visu!» Tai pašā brīdī gadījies nākt puisim no zirgu staļļa. Viņš redzot, ko šī tur līkājot. Puisis klusām piegājis pie kūts durvim, un visu noklausījies un noskatījies. Viņam bijuši apauši rokā. Ar tiem tas sācis īrenieci pērt un teicis: «Kreju, kreju, bet visu!» Īreniece ātri aizskrējusi uz savu istabu un palikusi slima. Puisis, vairāk nekā ļauna nedomādams, aizgājis brokastīs un apaušus pakāris priekšiņā. Ienākusi saimniece un brīnījusies, kur tas krējums ticis - visa grīda balta. Sanākuši arī citi mājenieki un visi brīnījušies. Tad puisis atcerējies, ko bij redzējis un darījis. Nu visi bijuši skaidrībā. Īreniece tai pašā dienā nomirusi Bet govis no tās reizes atkal labi devušas pienu.