Vienā mājā dzīvojusi sieva, liela ragana. Viņai kreima daudz, citām nekā. Reiz māju puisis, priekš saules lēkšanas, jājis no pieguļas zirgus mājā un nevilšus ieraudzījis, ka sieva, ragana, uz krustceļa kūņodamās, mētājusi rokas, saukdama: « Uz pusēm, uz pusēm!» Puisis domā: «Pag, pag, mātīte, tagad tavu amata noslēpumu zinu: jārauga, vai nevar izjaukt!» Otrā naktī puisis palaiž zirgus, pārmet apaušus pār plecu un aiziet uz krustceļu. Necik ilgi, te ragana arī klāt ar savu «Uz pusēm! » To dzirdēdams, puisis nostājas raganai pretim, mētā ir savas rokas un sauc: «Uz pusēm, uz pusēm!» Ragana tūlīt nozd. Puisis no rīta pārdzen zirgus mājā un pakaŗ apaušus uz vadža: bet - tavus brīnumus - no apaušiem sāk piens un kreims pilēt ārā. Puisim nu bij kreima papilnam, bet raganai vairs nekā.

P i e z ī m e. Šai teikai ir vēl šādi uzrakstītāji piesūtījuši variantu, A. Lercha-Puškaiša krājumam: K. Bramanis Rīgas apgabalā (V, 6, 13), J. Ramanis Bērzaunē (turpat piez.), Pločkalns Skrundā (VII, I, 561, 1) J. Kalniņš Ozolniekos (Paulsgnade Jkr. V, VII I, 561 2), J. Kalnirņš Gaŗkalnē (561, 3), Upciemu Milda-Skaidrīte Nītaurē (VI, 3, 5), J. Holanderis Madlienas, draudzē (VI, 4, 8), Emsiņu Gasiņš Susējā (VI, 5, 10). P. Š.