Vienam vīram katru rītu govs bijusi izslaukta. Nevarējis neko darīt, nogājis vienu rītu agrāk ar vējlukturi, nosēdies kaktiņā, paslēpis vējlukturi aiz kažoka un gaidījis. Te mazā gaismiņā ienākot viens pa durvim, noejot pie govs un slaucot: šļīkc! šļīkc! Tā šis izvelkot vējlukturi no kažoka un skries klāt - kur tas slaucējs būs? Noiet pie govs - govij vairāk nav, kā maza dakšiņa apakš tesmeņa. Kas nu ir? Tā šis ņemot dakšiņu un plēšot pušu, bet nevarot un nevarot nemaz pārplēst lēti: dakšiņa tā cīkstot, jādomā, vai pats krupis tev sīkstumu devis! Uz vienu reizi - tā nieki nebūs - ņēmis to vienu raģeli pieminis un nu plēsis pušu šekumu. Gan cīkstējis, gan cīkstējis, bet taču itin pulku ieplēsis: pavisam gan nevarējis pārplēst. Beidzot izsviedis dakšeli sutrainī.Te - kas ir? No rīta atnākot no pušniekiem ziņa: lai saimniece nākot pušnieci raudzīt - mirstot nost: šekums esot pārplēsts. (Pušeniece bijusi pazīstama kā ragana.)

P i e z ī m e. Teikas, kur ragana pārvēršas par sekumiem (cecumiem) ir vēl uzrakstījuši Fr. Mūrnieks Lejas Kurmjos (LP, VII, I, 544, 28) un Gustava Pociemā (Etn. I, 1891. VII, I, 544, 29). P. Š.