Ar raganām un spīganām notika senākos laikos daudz ievērojamas lietas. Tā par provi, bija kāda saimniece ar savu meitu raganas kalpones. Reiz bija mājas puisis noskatījies, ka šās abas uz namiņu noiedamas, iebāž savu pirkstu kreima ķērnītē un ar mēli nolaiza. Vēlāki, kad atkal māte ar meitu uz namiņu bija nogājušas, devās ar' puisis turp un labi noskatījies, darīja to pašu; bet līdz pirkstu bija iebāzis kreimā un krietni pēc tam noskūpstījis, viņš mana, ka top augšam pacelts un projām nests. Ātrumā dabū vēl gan aiz kādas baļļas pieķerties, bet tad ar visu gāja pa gaisu kā viesulis un nonāca kā vīrs kaimiņu kūtīs, kur saimniece ar meitu mēdza jau govis slaukt. Meita ieraudzīja puisi un teica uz mātes: «Memmiņ, lūk kur Jānīts ar ir atnācis!» Māte atbildēja: «Labi gan, dosim viņam ar drusciņ. » Tās, lūk, bija tās raganas, kas visas saimniecības postīja un nelāgumos ieveda.

P i e z ī m e. K. Blaus no Liepkalna piesūtījis Brīvzemniekam līdzīgu teiku (LP, VII, I, 602, 14), tik tur atpakaļ dodoties skroderis aizmirsis laikā pirkstu nolaizīt, kādēļ svešajā muižā dabūjis pērienu. Plaudu Jānis uzrakstījis Jaun-Dubultos teiku (VI, 5. 9), kur ragana ieslēgusi puisi svešā pagrabā. Krūmiņu Jānis no Drustiem raksta (Jkr. V, LP, VII, I, 60l, 11), ka puisis nenovērojis, kā atpakaļ tikt, kādēļ bijis kājām jānāk. Audzis no Lēdurgas raksta (Jkr. II, LP, VII, I, 603, 17), ka puisis uz piestas skrējis raganām pakaļ un laimīgi pārnācis arī mājā, tikai piesta iemesta Maizes ezerā. M. Spriņģa teikā no Krapas (Ftn. II, 1892, VII, I, 604, 19) teikts, ka ragana skrējusi uz slotas kāta, bet puisis uz slotas tai līdz. Bet tā kā puisis izstāstījis ļaudim par saimnieces nedarbiem, tad tā to pārvērtusi pār bluķi. Pie šām teikām vēl pieder pasakas par novaktēto raganu (II s. 23. nr. 509-523 1. p.). P. Š.