Saimnīca bīsi ragana un pie šās bīš noderējies jauns puisis. Drīz vie puisis manīš, ka saimnīca staigā nelabus ceļus un puisis sācis šo vaktēt. Reiz akal saimnīcai vēlu vakarā, savā kambarī, dedzis uguns. Puisis pielīdis pie duru šķirbas un sācis lūrēties. Pašu laiku saimnīca vīkšusies uz aizskriešanu un uzsēdusies uz slotas kāta. Ta saimnīca paņēmusi tādus mellus smērus, piesmērējusi sev kreiso padusi un ta sacīsi: «Šmurkst, pa mazo lodzīnu uz Zaļo muižīnu!» Vēja ātrumā saimnīca izskrēsi pa mazo lodzinu ārā un prom bīsi. Puisis noskatījies un pabrīnējies. Bet nu šis pats pie sevis nodomāš: «Paga, jāprovē man ar roka!» Nu puisis sadabūš vecas mīstīklas, uzsēdies uz mīstīklām un piesmērēš padusi ar raganas smērim. Ta viņč sacīš: « Šmurkst, pa mazo lodzīnu uz Zaļo muižīnu!» Vēja ātrumā puisis ar visām mīstīklām izrauts cau lodzīnu un nu nests pa gaisu, ka vēš vie dzīvāš gar ausim. Tas bīš tik viens rāviens un puisis jau bīš Zaļās muižas kūtī iekšā. Tur jau bīš dau raganu priekšā un visas slaukušas govis. Ka nu raganas bīš govis izslaukušas. ta posušās prom un tā vie sacīš: «Uz māju! Uz māju!» Nu puisis ar uzsēdies uz mīstīklām un sacīš: «Uz māju!» Akal vēja ātrumā puisis rauts uz māju. Pašreiz ceļš gāš pair lielu ūdeni un puišam sameties balles. Viņč bailēs iekliedzies: « Vai Dievī, ka tik nenoslīkst!» Uzreiz puisis iekritis ūdenī un visas raganas šim līdza. Puisis piekrepījies pie mīstīklām un izpeldēš malā, bet raganas visas apslīkušas.

P i e z ī m e. Līdzīgu ceļojumu uz « Zaļo muižiņu» apraksta Jānis Anmtēns no Jaun-Laicenes (Etn. III, l893, D. Ozoliņa «Raganas» , LP, VII, I, 603 16). Atis Grāvītis no Gāršeniekiem raksta (VII, I, 601, 10), ka raganas ceļojušas uz debess laidariem» , bet puisis nokavējies un vairs tur neticis. P.Š.