Vienā mājā dzīvojusi māte ar meitu, un abas bijušas raganas. Reiz atkal Jāņu naktī (sa)runājušas: būšot iet nāburgos pēc sviesta. Māte vēl sacījusi: «Tagad ir izdevīgākā nakts - tagad nu iesim!» Bet mājas puisis, Pēteris, to visu uz krāsns bija noklausījies. Priekš pusnakts abas, māte un meita, aizgājušas namiņā, sataisījušas smēru: pārvilkušas zīmi pār krūtim, uzsēdušās katra uz slaucenes un izskrējušas pa skursteni ārā. Pēteris pa namiņa šķirbu visu noskatījies, ko šās darījušas, iegājis ar(ī) namiņā, pārvilcis sev ar(ī) zīmi pār krūtim, iesēdies kublā un riktīgi pa skursteni ārā. Un tā gājis šām pakaļ pa gaisu, ka mati vien kustējuši pa kublu. Bijis jāiet pa vienu lielu ezeru pāri, bet gājis, ka nemaz nemisies. Tad Pēteris iesaucies: « Ak, tu Dieviņ, kā nu man iet!» Te uz reizu plunkš! - ezerā iekšā. Uztrūcies Pēteris iebrēcies: «Kas velns man te spēra!» Kā to izteicis, tā atkal no ezera laukā un projām pa gaisu, kamēr nonācis uz lielas pļavas, kur augušas visas dzeltēnās sviesta zāles. Tur bijušas visas raganas kopā. Pēteri ieraudzījušas, sabijušās: `Kur tad tu,Pēteri, te nāci?» Bet Pēteris apsolījās nevienam to nesacīt. Un tad piepildījušas tos traukus un aizskrējušas atkal uz māju.