Vienās mājās bijušas divas vecenes, burvenes, kas aizkrasnī arvien čukstējušas. Bet ganu puika reiz gribējis noklausīties, ko viņas tur čukst: izgriezis griestiem caurumu, uzgājis istabas augšā, pielicis caurumiņam ausi un nu dzirdējis, ka viena vecene vaicājusi: «Kur tu esi?» - «Uz vadžiem esmu!» otra atbildējusi. « Nu, vai neiesim aplokā ar galdu pabraukt?» - «Iesim, iesim! » To dzirdēdams, puika aizsteidzies pirmais aplokā, un ielīdis galda šūplādē.. Drīzi arī vecenes atlīdušas, uzkāpušas uz galdu un uzsaukušas: «Nū, nū!» Tūliņ galds pacēlies gaisā un aizlidojis uz Vāczemi. Tur Vāczemē vecenes uzsaukušas: «Ptrr!» Tad galds apstājies; vecenes nokāpušas zemē un aizgājušas. Bet puika nu izlīdis no šūplādes, saēdies ogas, saplūcis dažādas puķes un tad paslēpies atkal šūplādē; tikai pa mazu šķirbiņu arvien glūnējis, vai jau vecenes nenāk atpakaļ. Un patiesi, drīzi nākušas arī; bet viena vecene bija aprijusi teļu: teļa aste vēl karājusies pa muti ārā; otra vecene bija aprijusi bērnu:,bērna galva karājusies pa muti ārā. Nu puika aizrāvis šūplādi pavisam cieti; bet vecenes uzkāpušas uz galdu un iesaukušās: «Nū, nū!» Galds pacēlies gaisā, pārlidojis mājā un vecenes apturējušas atkal: «Ptrr! »

P i e z ī m e. Rindzelē ir uzrakstīta teika (Etn. III, 1893. LP, VII, 601 l2), kur puisis paslēpies abrā, ar ko raganas skrējušas uz svešu laidaru. Vēlāk raganas nožēlojušas, ka abru neiesviedušas jūŗā. P. Š.