Klanu Jaun-Lacos dzivojusi veca saimniekmate - ragana. Klanu Jaun-Lacos dzivojusi veca saimniekmate - ragana. Reiz tur salīgusi jauna meitene par meitu. Nakti viņa redz, ka vecene izņem no aizskrāsnes podiņu ar smēri, iesmērē paduses un apakšlūpu un saka: «Nu, tu mans Kungs, dod man skriet un neatdurties!» Tad paķērusi slauceni, iesēdusies abrā un aizlaidusies. Meita iesēdusies muciņā un arī laidusies vecenei pakaļ. Tā nolaidusies pie Silenes Jaunmuižas laidara. Meita arī nolaidusies un līdusi vecai pakaļ. Bet vecene pamanījusi, ka viņai kāds seko, un atkal ātri aizlaidusies. Meita nav dabūjusi noklausīties pacelšanās vārdus un nu jāiet kājām uz mājām un muciņa arī vēl jānes. Beigās nav vairs varējusi panest, tad atstājusi muciņu Bērzkalnu birzē un pati pārgājusi gluži nomocījusies.