Viens ceļa vīrs bija nonācis lielā mežā un gājis un gājis, kamēr redzējis gaismiņu spīdam. Gājis uz to gaismiņu un nonācis vienā mājiņā, kur dzīvoja māte ar meitu. Licies gulēt. Bet vēl nebijis vis iemidzis. ka(d) dzirdējis, ka māte ar meitu grūdušas zāles un likušas - vilks viņu zina - ko visu kopā. Grūdušas, grūdušas, uz reizu māte sacījusi: «Ka(d) tikai ciemiņš vien guļ?» - « Gul, ka guļ!» meita sacījusi, uz to paskatījusies. Tad abas ar tām zālēm nosmērējušās un sacījušas: «Nu tik pa mazo lodziņu uz Punduru muižu!» un tad ar(ī) tūliņ pa lodziņu ārā. Ceļa vīrs to noskatījies un nosmērējies ar(ī) un to pašu izsacījis - ar(ī) pa lodziņu ārā tām pakaļ un nonācis turpat, kur šīs. Nobijušās gan, ka ciemiņš ar(ī) te; bet piesacījušas, lai nekā nesakot, tad došot šim varen(i) ātru zirgu, uz ko tikai «na!» un «tprū!» lai nesakot. Bijis mierā. Bet zirgs gājis tik ātri pa gaisu, ka ne elpas nedabūjis atņemt. Nekā nevarējis noturēt, tok (taču) iesaucies: «Tprū! » Bet tūliņ nonācis, ka barkš vien zemē un nosities uz vecām mīstīklām.