Reiz dzīvo saimnieks un saimniece, kas abi pilni velna. Saimnieks līgst vienu puisi - nevar gadu izdzīvot; līgst otru puisi - nvar gadu izdzīvot. Te uz reizi gadās stiprs, zaļoksnis tēva dēls, kas salielas pie pesteļa gadu pārciest. Labi, salīgst. Puisis mēdz uz kūts augšienes gulēt un nebaidās ne no viena. Tā paiet dažas dienas. Te kādu nakti kūts durvis noiet čīks! saimniece uzlien, paņem no dziedra iemauktus, uzliek puisim galvā, puisis paliek par zilu zirgu, saimniece uzlec zirgam mugurā un nu tik jāj pa purvu purviem, kamēr sajāj lielu alu. Alas priekšā piesieti lēvens zirgu. Saimniece piesien ir savu zilo un tad pazūd alā. Zilais stāv ar citiem zirgiem alas priekšā un domā šā, domā tā; beidzot tam iesitas prātā nomaukties, lai redzētu, ko šī ragana tur iekšā laba dara. Kā domājis, padarīja. Nomaucas, paliek atkal par cilvēku un nu līdīs pie alas cauruma lūrēt. Pažūr - jā - saimniece ar daudz citiem ēd, dzeŗ un lec tādu jandāliņu, itkā kājas būtu diegā pakarinātas. Uzmauc iemauktus galvā - tas pats zilais stāv atkal nevainīgi pie sētas. Bet ragana tev nezinās! Līdz iznāk, tūlīt: «Maita, vai tā tevi piesēju? Tagad, lutausi, iztaisies!» Saimniece, ragana, uzlec zilītim mugurā, slotas kāts rokā un nu tik velē un jāj, velē un jāj. Gan gadās dumbru grāvji, kuriem jālec pāri, gan purvi, muklāji, kuriem jābrien cauri, gan žagarainie čiksti, kuriem jātiek pāri: Kā nelec, tā dod, kā nebrien, tā met, kā neiet, tā velē. Beidzot slotas kāts saplaisā, pārlūzt un zilītis nokrīt purva ceļa galā, čiksta malā, pavisam nespēkā. Tomēr raganai blakus kāda atpūta; nu nāk lietus, nu nāk krusa, beidzot sniegs ar slapdraņķi un slapina, saldina zilīti, lai vai pat zobi klabēdami izkristu.

Mājā saimniece nomauc nabadziņam iemauktus un paglabā aiz dziedra. Puisis to ievēro. Otrā naktī tas paņem iemauktus, nostājas pie kūts lūka un gaida savu vakarējo jātnieci. Kā šī ap pusnakti nu domā līst pēc iemauktiem, tā puisis krapts! uzmauc pašai iemauktus galvā. Un nu velē un jāj un sit un dīda tik briesmīgi, lai uz vietas paliktu. Kad šī nu beidzot tik nokususī, ka nespēj ne elst, ne pūst, tad puisis nomauc iemauktus un palaiž. Saimniece ieskrien pie saimnieka un pastāsta, kā izgājis. Saimnieks to dzirdēdams, purina galvu sacīdams: «Nekas, kad tā ne, tad rītu izlikšos nomiris. Aiznes manu zārku uz riju un sūti nākošo nakti puisi, lai mani vāķētu.» No rīta saimnieks atstiepies: zārku nones rijā un puisim jāiet par līķa sargu. Pa dienu puisis sēž nomirējam vai pat uz deguna, bet pa nakti tā ne: viņš nosēžas ārpus rijas tiešām pie lodziņa. Nāk pusnakts - lērums kājās, jo saimnieks atdzīvojies un velnu sanāk pilna rija. Visi meklē puisi rokā, bet puisis tamēr pa lauku laukiem uz citām mājām projām un nenāk vairs ne lūdzams pie velna saimnieka kalpot.

P i e z ī m e. Gluži tādu pašu teiku ir H. Lindberga no Raunas piesūtījusi A. Bērzkalnes krājumam. P. Š.