Pie viena saimnieka dzīvojis puisis, vārdā Pēteris. Šis bija ļoti nonīcis, novārdzis. Vienu dienu uz lauka strādājot, pienāca ciemiņa puisis pie viņa un, Pēteri tādu novārgušu redzēdams, ieteicās: «Vai, kāds tu ļoti novārdzis un nogājis izskaties! Vai tev saimnieks nemaz nedod ēst jeb tev pārlieku gŗūti darbi? Saki man, kas tev īsti par nelaimi ir. Tevi nemaz nevar saukt par Pēteri. bet par Vārgu Pēterīti.»

«Kā nebūšu novārdzis - saimnieka māte ik naktis jāj mani. Tikko esmu iemidzis, te viņa klusi pienāk pie manis, uzmauc man iemauktus galvā un es tūliņ topu par melnu zirgu. Tad viņa man sēžas mugurā un jāj pa pasauli. Un tā viņa mani jāda ik naktis.»

«Neesi jel muļķis! Vai zini ko? Man tevis gaužam žēl mitosim vietas! Nāc tu pie mana saimnieka, es iešu pie tava. Gribu redzēt, vai vecā ragana ar mani arī tā varēs jokoties: tāpat jādelēt kā tevi?»

Labi - viņi tanī pašā dienā samitojās. Tūliņ pirmā naktī saimnieka māte pienāca itin klusu pie puiša gultas un uzmauca iemauktus viņam galvā. Puisis arī ļāvās un likās cieti aizmidzis. Tiklīdz kā vecene iemauktus bija uzmaukusi, te tūliņ puisis palika par skaistu, melnu zirgu. Vecene nu sēdās melnelim mugurā un aizjāja no mājām projām. Viņa aizjāja pie kādas tumšas, zemē iegrimušas pils. Vecene piesēja savu melno pie. koka, kur jau daudz tādu zirgu atradās piesieti, un iegāja pilī. Bet ko melnais dara? Šim paliek gaŗš laiks pie koka piesietam gaidot. Viņš nomaucās un gāja pie pils loga skatīties, ko vecene iekšā dara. Viņš redzēja pa logu lielu pulku velnu pilī, kas visādi iekšā trakoja un ērmojās; starp šiem arī redzēja savu jājēju, saimnieka māti. Piepēži viens velns uzsauca: «Bērniņi, līksmojieties, bet apskatait arī savus zirgus!» Puisis, to izdzirdis, tūliņ skrēja atpakaļ pie minētā koka un iebāza galvu iemauktos. Velni tur pilī trakoja un maisījās līdz pat pusnaktij. Tiklīdz gailis padziedāja, te visi bija atkal zirgos un katrs aizjāja uz savām mājām. Otru nakti vecene tāpat klusinām pienāca pie puiša gultas un mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis neļāvās uzmaukties, saķēra iemauktus un uzmauca tos vecenei pašai galvā. Vecene tūliņ palika par skaistu, melnu ķēvi. Puisis sēdās ķēvei mugurā un nojāja pie kalēja. Viņš lika kalējam piesist savai ķēvei podu gŗūtus pakavus, itin sarkanus nodedzinātus. Kalējs nodedzināja pakavus itin sarkanus kā uguni un tad lika ķēvei pie kājām. Kas ķēvei par lielām sāpēm! Ķēve gan sprauslāja, spārdījās, bet tas nekā nelīdzēja. Kad ķēve bija apkalta, tad puisis vēl labi izjājās un tad laida uz mājām. Tūliņ arī gailis padziedāja - ķēve krita savā gultā - palika atkal par veceni, visas četras izstiepa un bija pagalam.

P i e z ī m e. Teikas, kur puisis ar raganas apaušiem pārvērš pašu raganu par ķēvi un liek to apkalt ir vēl uzrakstījuši J. Krūmiņš Skujenē (Etn. III, 1893. LP, VII, I, 658, 7) un kāds nezināms vidzemnieks (VII, I, 656, 4). P. Š.