Vīnā kēnestī beja ļūti daudz karaveiru; jī dzeivuoja cīmūs.Vīnā dziļā mežā stuovēja muojiņa, kurā dzeivuoja buoba rogona. Jai beja aizbūrti īmavi: kad jei izmauc cylvākam uz golvas, tad cylvāks palīk par zyrgu. Vīnu reiz rogona vīnu karaveiru nūmūcīja leidz pusnuovei. Tys karaveirs pastuostīja cytam draugam. Vīns nu jīm sadūmuoja īt pi rogonas un puorgulēt par nakti. Pījēmja nu draugim daudz naudas, salasīja zaltus stundinīkus un aizguoja. Rogona dūmuoja, ka jis nikuo par jū nazyna un ar prīcu īruodīja jam lobu vītu puorgulēt nakti. Nu, labi. Tai myusu karaveirs atsagula un gaida, kad rogona jems. sovus burviskūs īmautiņus. Rogona apstaiguoja, apsaskatīja un, dūmuodama, ka karaveirs guļ, ar smaidu dūmuoja paša sevī: «Nu tys byus lobs cylvāks - atnezja tik daudz zalta un naudas!» Un kad beja pusnakts, tai ap stundem divpadsmit, karaveirs izdzierda, ka tei saiminīca rogona jau jem īmavus un grib maukt jam uz golvas. Jis uzreiz ķēŗa īmavus un pašai rogonai uzlyka uz golvas. Uz reiz rogona palyka par zyrgu. Karaveirs nūvedja jū pi cytim karaveirim un pasacīja: «Redzit, ka tys zyrgs ir rogona, kura jyusus aplaupīja. Prosat tagad nu viņas tū, kū viņa nu jyusu atjēmja!» Karaveiri suoka smītīs un naticēja jam, dūmuodami, ka jis palyka troks pi rogonas gulāidams. Tod jis nūmauca īmavus un rogona otkon palyka par sīvīti. Rogona suoka lyugt atlaist jū, bet karaveirs aizvedja pi kēniņa un pastuostīja par vysu. Kēniņš beja ļūti prīcīgs un pavēlēja jam, atjemt nu rogonas vysu montu un naudu, bet jū pataisīt otkon par zyrgu. Tai izdarījuši, izvedja tū zyrgu rogonu uz teirumu un nūšuovja. Karaveiri palyka vysi par boguotim cylvākim.