Kāds jauneklis bijis zaldātos tālumā no dzimtenes. Viņam iekritis pie vienas saimnieces dzīvot. Reizi, tā ap vakaru, viņš ieteicis saimniecei, ka ļoti gribētos ar savējiem saredzēties. Saimniecei zaldāts iežēlojies - atteikusi: «Ja vēlies šonakt savējus redzēt, tad paklausi vien mani, es tevi uz dzimteni aiznesīšu!» Zaldāts patencinājis saimniecei, teikdams: «Gribētu gan, nes tikai projām, darīšu visu, ko pavēlēsi.» Tad saimniece iedevusi sveces galiņu, piesacīdama: «Ja nonāksi savā mājā, aizdedzini to, tad varēsi apstaigāt visas malas, izskatīties, cik sirds vēlas. Tikai runāt tu nerunā un neaiztiec savējus ne ar pirksta galiņu, neviena paša arī ne. Sēdies man mugurā, nebaidies. Mājā pārjājis, piesien mani stipri un nekavējies par daudz ilgi tur mājā.» To teikusi, saimniece pārvērtusies par baltu ķēvi. Zaldāts sēdies tai mugurā. Ķēve tūdaliņ pacēlusies gaisā un aizskrējusi pār koku galotnēm kā vējš.

Nedaudz minūtēs zaldāts bijis tēva mājā. Piesējis ķēvi, iegājis istabā un aizdedzinājis saimnieces doto svecīti. Izstaigājies pa visām istabām un ievērojis, ka visi viņa radi guļ. Aplūkojis visus, gājis ārā, sēdies atkal savai ķēvei mugurā un jājis atpakaļ. Ķēve skrējusi pa purviem, pa mežiem, pa upēm, pa ezeriem kā pats velns. Te piepēži paspīdējis mēnesis un nu zaldāts novērojis, kādā briesmīgā ātrumā viņi īsti skrien. Viņš pārbijies un iesaucies: «Mans Dievs, mans Dievs, kur es esmu!» Bet tiklīdz to ieteicies, tā gāzies no baltās ķēves zemē - apauši vien palikuši rokā. Nu atradies zemē un gaidījis gaismu. Gaismā klaušinājis, kas tā par vietu, kur tagad atradies. Izrādījies, ka bijis tālu, tālu no savas dzīves vietas. Steidzies gan turp, bet sagājis veseli četri nedēļi, kamēr aizticis līdz savam pulkam.