Vienai mātei, raganai, bijušas trīs meitas. Kāds puisis gribējis jaunāko meitu precēt. Ļaudis gan tam stāstījuši, ka meitas esot raganas, bet puisis gribējis pats pārliecināties par to. Reiz puisis dzirdējis mātes sarunu ar meitām. Māte teikusi, ka vienā vietā dzimšot bērns, pie kura jāsteidzoties arī meitām. Ja bērns, nākdams pasaulē, šķaudīšot un neviena nebūšot klāt, kas pasaka: «Dievs palīdz,» tad bērns piederēšot raganām. Raganas iesmērējušas locītavas un jājušas uz kokiem saņemt bērnu. Arī puisis noklausījies raganu mākslu un jājis slepeni raganām līdzi. Raganas pa ceļam sarunājušās, ka jāpasteidzoties, jo koki rūcot - būšot bargs laiks. Bērns dzimstot šķaudījis un neviena nebijis, kas pateiktu: «Dievs palīdz!» Tad puisis pasteidzies pateikt un tā raganas bērnu nedabūjušas un pārjājušas mājās tukšā. Citu reizi raganas taisījušās laisties jaungadu saņemt un teikušas šādus vārdus: «Visur cauri, visam garām, nekur neaizķerties!» Bet puisis teicis: «Nekur cauri, nekam garām, visur aizķerties.» Raganām laižoties ārā pa skursteni, aizķērušies koki un tās atkritušas atpakaļ un sasitušās. Visstiprāk sasitusies jaunākā meita, kas tad vairs par raganu negribējusi būt un teikusi māsām: «Skrienat jūs kaut pie vella, es vairs ragana negribu būt. » Puisis licis meitai apzvērēt pie Dieva, ka tā par raganu vairs negrib palikt un kristīties ūdenī, ko meita arī darījusi. Tad puisis meitu apņēmis par sievu.

P i e z ī m e. Šai teikai ļoti līdzīga ir arī viena pasaka, kur velns zog dvēseles (IV. s. 21. nr. 236-246. 1. p.). P. Š.