Reiz sievas kūts priekšā ieraudzījušas raganas vēmekļus. Tūdaļ ielikušas vēmekļus vecā govs ragā, aizpuļķojušas ar apses tapu un ierausušas sprikstīs. Necik ilgi - ragana klāt: lai jel dodot nodzerties! Bet šīs nedod vis; viena vēl pamanās labāk laukā un pieslien ārdurvim slotu, lai ragana netiktu nemaz vairs atpakaļ. Bet saimniece tamēr izgājusi pa kambara durvim cūkām nest un nezinādama nolikusi pieslieto slotu vietā. Ragana to apmanījusi: tūliņ izsteigusies saimniecei pakaļ, glaimodama: «Vai! kas tev par baltu putriņu! Tā noslāpu, tā noslāpu!» - «Ej, aklā, ej! Tas jau cūku ēdiens!» - «Nekā! Nu, pag, paraudzīšu, redzēs gan, vai būs cūku ēdiens.» Saimniece devusi arī. Ragana iekampusi pilnu muti un prom. Sievas gan nu izskrien: «Vai! saimniece, kam devāt! Tā jau bija ragana.» - «Ā! kā es varu zināt, kālab neteicāt tūliņ?» saimniece nožēlojusi.