Reiz ragana norējusi kaimiņa sievai vepri: esot vazājies pusdzīvs un spalva vienos sānos pavisam atsutusi - blaugznainas čūlas vien rēgojušās. Bet sieva atdarījusi raganai: ielikusi viņas vēmekļus ragā un iemetusi cepļa krāsnī. Tūliņ atskrējusi kaimiņu meita: «Ai! Trīna, nāc, nāc uz mūsu mājām - saimniece pie beigām slima!» - «Lai viņa ir!» šī atcirtusi un negājusi. Otrā dienā cita ziņa klāt: lai nākot, lai nākot! Šī negājusi. Trešā dienā pats saimnieks klāt, raudādams: «Trīna, apžēlojies cilvēks! nāc saimnieci saglābt! Izpurpinājusies labi un tad beidzot gājusi arī. Nu izbraucījusi slimniecei visas dzīsliņas un tad iesitusi pliķi, teikdama: «Beidzamo reizi aiztiksi mani jeb, nudien! tu kādreiz ģeibsi!» Nav aiztikusi arī vairs.