Puisis, no rīta pamozdamies, pamanījis, ka mati un gultas gals apspļaudīti ar raganas siekalām. «Pagaidi!» viņš dusmojies, «tūliņ redzēsim, kas tas vainīgais.» Paņēmis raibu cimdu, krustainiem rakstiem adītu, saslaucījis visas raganas siekalas tur iekšā, pameklējis vecu ragu, iebāzis tur cimdu un aiztapojis ar pīlādža tapu. Otrā dienā, kad lielo krāsni kurinājuši, pakarinājis ragu speltes virsū - dūmos un piekodinājis māju ļaudim: ja kāda atnākot un dzert prasot, lai no Dieva puses nedodot; citādi viņš būšot beigts. Jā, nav ilgi - te kaimiņu vecene pusaizslāpusi klāt: lai iedodot nodzerties! Bet puisis izsteidzies pretim: «Posies tikai projām! diezgan esi maitājusi savā mūžā! » Vecene no tā laika gulējusi uz gultas, nav varējusi nemaz atpūsties, kamēr beidzot nomirusi.